Izmeklēšana

Es zinu, ka daudzi cilvēki mani apskauž par smalko darbavietu, kurā es strādāju. Ilgus gadus arī es domāju, ka tā ir īpaša privilēģija pārstāvēt Latvijā šo starptautisko korporāciju. Protams, nedaudz kretinē visaptverošā birokrātija, kas tajā valda. Piemēram, pārdošanas apjomu plānošanas sistēma. Nekā īpaša jau tur nav – vienkārši katru gadu tiek prasīts divciparu skaitļa procentuāls pieaugums salīdzinājumā pret iepriekšējā gadā sasniegto. It kā nothing special. Vienīgi tas var likties nedaudz kaitinoši, ja pieprasījums pēc dubultcipara pieauguma seko pēc tam, kad ir paveicies noslēgt kādu lielāku darījumu, kas pats pēc apjoma varbūt ir salīdzināms ar vesela gada apgrozījumu. Tad dubultcipara pieaugumam ir ļoti maz, lai neteiktu, ka nekāda sakara, ar reālām iespējām, un mēs varam tikai nodoties minējumiem, ko atkal ir sapīpējušies mūsu finansisti. Kādreiz man ļoti gribējās cerēt, ka megaprojekti tiks novērtēti kā izņēmumi, un, plānojot nākamo gadu, tie netiks ņemti vērā. Izrādās, ka nē – velti mīlēts – kāds cietpauris aukstasinīgi ierubī tādu izaugsmes procentu, kas ir kā kapa zvans nākamā gada plāna izpildei.

Tomēr, gods kam gods, gadā, kad izvirzītie mērķi nav sasniegti, pieaugums parasti tiek rēķināts no faktiskā rezultāta. Šādi darbojoties, mūsu rezultāti cauri gadiem atgādina zāģi – kāpumiem nemainīgi seko kritumi, un tas viss atkārtojas ar apbrīnojamu regularitāti. Mēs esam pieraduši uz to skatīties filozofiski – ignorējot apstākli, ka no sliktiem pārdošanas rezultātiem atalgojums samazinās aptuveni uz pusi. Ja mēs dzīvotu kanibālu sabiedrībā, tad mūsu darbinieku gaļa noteikti būtu labi pieprasīta, jo mūsos ideāli mijās liesums un treknums.

Kādu brīdi mums pat sāka likties, ka tā ir normāli, bet tad kādam finanšu ģēnijam ienāca prātā, ka katram kritumam ir kāds vaininieks, un tas vai tādi ir uz karstām pēdām jāatlaiž. Vietā, zināms, nevienu pieņemt nedrīkst. Tā mūsu kantoris salīdzinoši īsā laikā ir ticis vaļā aptuveni no divām trešdaļām pārdevēju. Kas šajā lietā ir pats dīvainākais? No tā it kā nekas nemainās – mēs kuļamies tālāk pa biznesa viļņiem apmēram ar tādiem pat panākumiem. Vienīgi cilvēkus ir piemeklējusi tāda kā nolemtības sajūta vai apātija. Vairāk par visu baidāmies veiksmīga gada, jo tad nākamajā nespēsim nodrošināt pieaugumu no pieauguma, kas materializēsies kārtējā štata samazinājumā.

Pie šā visa mēs esam pieraduši, un viegli varam apjaust, „kam skanēs zvans”. Tāpēc pēdējos gados ir ieviesta vēl viena papildus sistēma, pēc kuras pie mums atlaiž darbiniekus. Tai ir nosaukta skanīgā vārdā Business Conduct Guidelines (BCG). BCG ir mūsu korporācijas darbinieku darba ētikas kodekss. Vienīgā bēda, ka tas no salīdzinošas lakoniskas instrukcijas ir izplūdis par aptuveni 300 lapaspušu garu dokumentu. Tā autori to regulāri papildina, un tagad tas ir kļuvis tik visaptverošs, ka gadījumā, ja to 100% ievēro, ar biznesu nodarboties praktiski vairs nav iespējams.

Nuja, lai noskaidrotu, vai mēs punktuāli ievērojam BCG, pie mums ik pa pāris gadiem ierodas auditori, un liek piestādīt tik daudz dokumentu par mūsu darbību, ka, tuvojoties pārbaudes beigām, man parasti liekas, ka es labāk justos nomiris. Tomēr arī tas viss ir sūds salīdzinājumā ar īpašiem izmeklētājiem, kas var ierasties pie tevis negaidīti, balsoties uz kaut kādu kļauzu vai nejauši gaismā nākuša aizdomīga fakta dēļ. Viņi ierodas negaidīti, savākuši par tevi vairāk dokumentu nekā tu domā, ka dabā vispār ir iespējams, un tad izsauc tevi uz interviju.

Tās laikā viņi uzvedas ārkārtīgi draudzīgi, pat familiāri, bet tu zini – šā cilvēka mērķis ir atlaist tevi no darba. Pēc draudzīgās sasveicināšanās, vienmēr seko stulbs jautājums, vai es esot iepazinies ar BCG. It kā viņš nezinātu, ka 100% visiem korporācijas darbiniekiem katru gadu ir jānokārto īpaša atestācija šajā sakarā. Kad tu esi atzinies, ka seko BCG, inkvizitors pāriet pie savas tēmas. Viņš it kā starp citu uzdod kādu jautājienu par kādu pusaizmirstu notikumu, un tu saproti – tev šuj klāt lietu. Tu centies atbildēt tā, lai gaisinātu aizdomas, un uz mirkli pat sāk likties, ka tev tas izdodas. Tomēr pēc mirkļa izmeklētājs jau atkal uzdod pēc būtības to pašu jautājumu. Tikai tagad tas nāk no pavisam cita rakursa, un tu saproti – viegli te nebūs. Uzmanīgi meklējot vārdus, tu centies izsprukt, bet jautātājs kā tāda milzu žņaudzējčūska cenšas pēc iespējas ciešāk saņemt tevi savu jautājumu gredzenos. Tad pēkšņi viņš atgūst savu labo omu, un atkal sāk likties, ka šoreiz tomēr būsi izsprucis sveikā. Tā iedomāties ir vislielākā kļūda. Inkvizitors, gluži tā toreadors arēnā, ir tikai uz mirkli apstājies, lai koncentrētos nāvīgajam dūrienam. Paziņojums, ka saruna beigusies, ir tikai paņēmiens, kā panākt stāvokli, lai upuris zaudētu koncentrēšanos un uzmanību. Tad seko dūriens – galvenais jautājums, kas ietver sevī arī faktu konstatāciju, un tu saproti – šādi tiks gatavots arī spriedums. Tā ir tava pēdējā iespēja izglābties. Ja šajā brīdī nebūsi pietiekoši pārliecinošs, vari jau uzskatīt sevi par atlaistu.

Šāda spēlīte ar mani ir izspēlēta divreiz. Pirmajā reizē, kad es biju mazāk pieredzējis, man tīri nejauši izdevās izsprukt no atlaišanas. Tās vietā man tikai samazināja kvalifikācijas kategoriju, un aizliedza saņemt algas pielikumu 3 gadu garumā. Otrā reize notika gluži nesen, un rezultātu es vēl nezinu. Man pašam liekas, ka es tīri labi atšaudījos, bet ej nu sazini, kāds būs verdikts. Intervijas laikā vienu brīdi es nenoturējos, un pazobojos par izmeklētāju. Es redzēju, cik ļauni iedzalkstījās viņas (šoreiz tā bija sieviete) acis. Tas bija tik ļoti pretrunā ar it kā draudzīgas sarunas toni, ka es teju vai satrūkos. Vienalga, es nenožēloju savu vaļību, jo brīdī, kad tu vairs neesi spējīgs pajokot, tu faktiski pārstāj būt tas, kas tu esi.

Ko es kā cilvēks gūstu no šādām intervijām ar izmeklētājiem? Nu, pielieku kādu kilogramu vai pāris pie liekā svara, jo pēc tādiem prāta vingrinājumiem steidzu orgānismam kompensēt par tam sagādātajām ciešanām. Saēdos visādus draņķus – riekstus, rozīnes, šokolādi, saldējumu – visu, uz ko man ir vājība. Jā, un vēl papildus tam, apdzeros tā, ka suns ģīmi laiza. Zinu, cik tas ir stulbi, pat pretīgi, bet neko nevaru ar sevi padarīt. Cilvēks ir tik aplam vājš radījums.  

Komentāri

Šī emuāra populārākās ziņas

Līdakas

Gavēnis

Ogriņš